Mūsdienu medicīna ir ieviesusi daudzas revolucionāras metodes, lai glābtu daudzas apdraudētas dzīvības, un šķiet, ka mēs esam pie tā pieraduši. Tomēr, ja mēs atskatīsimies uz seniem laikiem, mēs sapratīsim, cik laimīgi mēs tagad esam. Tā kā tajā laikā, pat ja nāvi nevarēja precīzi apstiprināt, mūsdienu cilvēkiem tas ir neticami, taču pagātnē tā bija ļoti izplatīta lieta.
Dažos Viktorijas laikmeta šausmu romānos ir daudz grotesku un neizskaidrojamu stāstu. Un tas piemin dzīvā gabals.
Tā laika medicīnas zinātnes attīstības un vienkāršošanas dēļ cilvēki, iespējams, nepareizi uzskatīja, ka cilvēki, kuri atrodas apturētās animācijas stāvoklī, patiesībā ir miruši. Tāpēc es ieliku pacientu zārkā un apbedīju to pazemē. Pēc kāda laika apturētais cilvēks var pamodīties, bet atklāj, ka viņš jau atrodas tumsā, mitrā un šaurā zārkā, un iedomājies, cik izmisīga būs šī situācija. Tādējādi tika izveidots drošības zārks.
Faktiski vēsture ir pilna ar priekšlaicīgu dzīvu cilvēku apbedīšanu, daudzi mirušie pacienti tiks pasludināti par mirušiem un pēc tam dzīvos tumšā, slēgtā zārkā. Tikai daži laimīgie tiks izglābti. Lielākā daļa cilvēku piedzīvo briesmīgu otro nāvi pirms nāves.
Tapofobija: bailes no dzīvības
"Ko darīt, ja es pamodos kapā!" Šī ir Džuljetas līnija Šekspīra lugās, un šis sitcom lieliski atspoguļo ļoti patiesas bailes tikt apbedītam dzīvam. Pirms mūsdienu medicīnas parādīšanās cilvēki neko nevarēja izdarīt no šīm bailēm.
Šīm bailēm ir īpašs zinātnisks termins Tapofobija, kas nozīmē baidīties dzīvot kapā. Izrādās, ka šīs bailes nav nepamatotas. Īpaši gadsimtos pēc viduslaikiem tika ziņots par daudziem negadījumiem, kas izraisīja nāvi.
Šie negadījumi rada vēl vairāk šausmu par tapofobiju. Tajā laikā daži sabiedriskie darbinieki publiski paziņoja, ka baidās tikt aprakti pārāk agri. Tas ietvēra Andersenu, lūdzot cilvēkiem pēc viņa nāves pārgriezt vēnas. Prezidents Vašingtons, ķīmiķis Nobela, pianists un komponists Šopēns visi lūdza pēc nāves sagriezt viņu sirdi, lai pārliecinātos, ka viņi patiešām ir miruši.
Priekšlaicīgas bēres
Rietumvalstīs imigrācija, ieslodzīšana un vivisepulture nozīmē priekšlaicīgu apbedīšanu. Dzīvot dzīvam ir ļoti nežēlīgs un briesmīgs nāves veids. Papildus dažiem nelaimes gadījumiem vēsture stāsta, ka dzīva apbedīšana ir arī nāves veids daudzās pasaules kultūrās, piemēram, grāmatu dedzināšana un konfucianisms Kvinu dinastijas valdīšanas laikā.
Pat ja tas tiek nepareizi novērtēts, dzīvu apbedījumu skaits joprojām ir ļoti satraucošs. 1799. gadā vācu Henrihs Kpēns apgalvoja, ka nepatiesas nāves dēļ Eiropā apbedīta tikpat viena trešdaļa pacientu.
Protams, nākamajām paaudzēm šo numuru nemitīgi mainīja, līdz Džons Šterns 1817. gadā apgalvoja, ka, iespējams, tikai viens no 1000 pacientiem tika priekšlaicīgi uzņemts kapā.
Bet kāda iemesla dēļ priekšlaicīga apbedīšana ir līdz šim viens no sliktākajiem veidiem, kā rīkoties ar pacienta ķermeni. Pacienti, kas mostas zārkā, būs ārkārtīgi panikā un pakāpeniski mirs no dehidratācijas un lēnas nosmakšanas. Tā kā arvien palielinājās ziņojumu skaits par šādiem nejaušiem apbedījumu gadījumiem, 18. un 19. gadsimtā par šo jautājumu bija plašas bažas.
Daudzos literāros darbos mēs varam redzēt cilvēku bažas par šo teroraktu. Cilvēki ir izveidojuši visa veida patiesas un nepatiesas baumas no dažādiem izdomātiem sižetiem. Lai tiktu galā ar šāda veida bailēm, daži cilvēki ir redzējuši biznesa iespēju izgudrot dažādas ierīces, lai no tā izvairītos, un drošības zārks ir viens no tiem.
Atdzimšana zārkā
Daži no agrākajiem drošības pasākumiem priekšlaicīgai apbedīšanai ir datēti ar 18. gadsimta vidu, kad cilvēki uz zārka ievietoja plāksnes. Ja zārkā ir dzīvības pazīme, cilvēka elpošana izraisīs stikla iekšpuses miglu, tādējādi nodrošinot norādes ikvienam, kas iet caur kapu. Laika gaitā drošības zārki tika izstrādāti, lai padarītu tos modernākus, lai nepalaistu garām labāko laiku, lai glābtu cilvēku dzīvības, un nosūtītu palīdzības ziņojumu cilvēkiem, kas atrodas uz vietas.
Agrākais dokumentētais drošo zārku lietošanas gadījums nāca pēc prinča Bruneīda apbedīšanas rīkojuma - prinča Brunsvika nāves 1792. gada janvārī. Viņa drošības zārka dizains ir ļoti delikāts, tajā skaitā mazs logs, gaisa caurule un zārka iekšpusē uzstādīta īpaša slēdzene, kuru var atslēgt ar atslēgu mirušā kabatā. Bet nav šaubu, ka vēlajam princim nebija iespējas izmantot šo atslēgu.
Nākamajās desmitgadēs drošības zārkiem ir vairāk jaunu iespēju, un gandrīz visos dizainos ir zvana signālu elementi. Uzstādiet zvanu uz zemes un savienojiet to ar zārka iekšpusi ar virvi. Dizainers cer dot apbedītājam iespēju nosūtīt briesmu signālu, lai nakts kapa īpašnieks zinātu, ka mirušais īsti nav miris.
Šai šķietami vienkāršajai metodei ir liktenīgas nepilnības. Pirmkārt, netiek ņemts vērā ārējo traucējumu faktors, jo zārka iekšpusē esošais līķis sabrukšanas dēļ izraisīs ķermeņa daļas pārvietošanos un zvans vibrēs, kā rezultātā notiks daudzi oolong notikumi.
19. gadsimtā vairāki dizaineri izcēlās, lai konkurētu par radošāko apbedīšanas titulu, kas kapa celtni padarīja sarežģītāku un dārgāku. 1822. gadā vācu ārsts Ādolfs Gusmus personīgi piedzīvoja apbedīšanas pieredzi un parādīja, kā viņa izgudrojums izdzīvoja, kamēr viņu apbedīja dzīvu.
Gusmus vairākas stundas pavadīja pazemes zārkā un zārkā pat sirsnīgas pusdienas. Zārkam ir santehnikas ierīce pārtikas pārvadāšanai, un ventilācijas ierīcei ir arī ierīce briesmu signāla nosūtīšanai. Šis eksperiments neapšaubāmi kliedē aizdomu rašanos starp tiem.
Bet ne visi drošības zārki ir izstrādāti tā, lai tie būtu efektīvi. Parīzes advokāts, vārdā Karmisa, saviem klientiem reklamēja drošības zārku, kuru projektēja cara virssulainis.
Pēc Kamisa vārdiem, šis zārks ir ierīce, kas vienreiz un uz visiem laikiem var atrisināt nāves nenoteiktību, un parāda to sabiedrības priekšā. Jauns palīgs tika apbedīts dzīvs šajā drošības zārkā, bet neizdevās, jo neizdevās signāla sistēma. Jaunais asistents gandrīz neizbēga no nāves.
Nākamajās desmitgadēs drošības zārki nekad nav īsti pārstājuši ģenerēt jaunas idejas, un drošības zārku patenti vienmēr parādās. Drošības zārku jēdziens tika ieviests arī mūsdienās. 20. gadsimta beigās šie patenti ietvēra rāciju sistēmu, trauksmes signālus, sirds monitorus un elpošanas palīglīdzekļus.
Zvana signāls no nāves
Drošu zārku vēsture parādās visos sabiedrības līmeņos, kas sabiedrībai piešķir daudz slengu, kas saistīti ar drošības zārkiem.
"Dead Ringer", angliski runājošajā pasaulē ļoti populārs izteiciens, tiek izmantots, lai pārstāvētu jebko "pilnīgi to pašu".
Saukli "izglāba zvans" daudzi uzskata par ikonu zvanu mehānismu no drošības zārka, lai glābtu to cilvēku dzīvības, kuri tika apbedīti pārāk agri. Bet patiesībā daži cilvēki saka, ka šī izteiciena cēlonis ir bokss, kas nozīmē, ka tiem bokseriem, kuri atrodas neizdevīgākā situācijā, kad pretinieks nokauj pulksteni, pirms viņi tos notriec, viņiem var būt laiks uzelpot un palikt uz lauka, līdz nākamā spēle. Sākt. Kurš apgalvojums, jūsuprāt, ir piemērotāks?
Viljams Tebovs un Londona agrīno apbedīšanas asociācijas novēršana
Agrāk priekšlaicīgas apbedīšanas un drošības zārku tēma bija tik izplatīta, ka ar tām bija saistītas dažas dīvainas organizācijas un indivīdi. Viens no svarīgākajiem skaitļiem ir Viljams Tebs, britu uzņēmējs un sociālais reformators. 1830. gadā dzimušais savu dzīvi veltīja vairākiem ļoti nozīmīgiem sporta veidiem, piemēram, Veģetāriešu asociācijai, Karaliskajai biedrībai dzīvnieku cietsirdības novēršanai un Nacionālajai suņu aizsardzības asociācijai.
Tomēr vēlākajos Tebovas gados viņš izveidoja diezgan dīvainu organizāciju Londonu, lai novērstu agru apbedījumu asociācijas. Viņš vadīja daudzas saistītas kampaņas un daudz cīnījās par bēru reformām, lai nodrošinātu, ka burieri var nomirt 100%.
1905. gadā Tebs paziņoja par priekšlaicīgu apbedījumu lietu kolekciju un apkopoja dažus pārsteidzošus skaitļus: 219 bija aizdomas par priekšlaicīgu apbedīšanu, 149 gadījumi faktiski tika priekšlaicīgi aprakti, 10 bija dzīva anatomija un 2 tika pakļauti līķu saglabāšanai. Kad es pamostos. Viņa centieni nodrošināt drošus zārkus un priekšlaicīgu apbedīšanu vēl vairāk veicina drošības zārku izmantošanu.
Secinājums
Pirms mūsdienu medicīnas parādīšanās drošības zārks bija patiesa sociālās realitātes stūra atklāšana, un tas bija arī cilvēka centieni glābt undead. Iedomājieties, ka jūs pamodāties zārkā dažus metrus dziļi no zemes, un jūs varētu saprast, kāpēc drošības zārks tajā laikā bija tik populārs.
Protams, tagad mums nebūs iespējas piedzīvot šo drošības zārku, galu galā pašreizējā kremācija var garantēt 100% nāvi.
